Cinkošanas vēsture

1836. gadā Sorel Francijā pieņēma pirmo no daudzajiem patentiem tērauda pārklāšanas procesam, iemērcot to izkausētā cinkā pēc pirmās tīrīšanas.Viņš procesam piešķīra tā nosaukumu “cinkošana”.
Cinkošanas vēsture aizsākās pirms vairāk nekā 300 gadiem, kad kāds alķīmiķis-ķīmiķis izdomāja iemeslu iegremdēt tīru dzelzi izkausētā cinkā, un viņam par lielu izbrīnu uz gludekļa izveidojās mirdzošs sudraba pārklājums.Tam bija jākļūst par pirmo soli cinkošanas procesa ģenēzē.
Stāsts par cinku ir cieši saistīts ar cinkošanas vēsturi;rotājumi, kas izgatavoti no sakausējumiem, kas satur 80% cinka, ir atrasti pat 2500 gadus atpakaļ.Misiņš, vara un cinka sakausējums, ir izsekots vismaz 10. gadsimtā pirms mūsu ēras, un šajā periodā atrastais Jūdejas misiņš satur 23% cinka.
Slavenajā indiešu medicīnas tekstā Charaka Samhita, kas rakstīts ap 500. gadu pirms mūsu ēras, ir minēts metāls, kuru oksidējot radās puspanjans, kas pazīstams arī kā “filozofa vilna”, kas tika uzskatīts par cinka oksīdu.Tekstā ir sīki aprakstīta tā izmantošana kā ziede acīm un līdzeklis atklātu brūču ārstēšanai.Cinka oksīds tiek izmantots līdz pat šai dienai ādas slimību ārstēšanai, kalamīna krēmos un antiseptiskajās ziedēs.No Indijas cinka ražošana pārcēlās uz Ķīnu 17. gadsimtā, un 1743. gadā Bristolē tika nodibināta pirmā Eiropas cinka kausēšanas rūpnīca.

1824. gadā sers Hamfrijs Deivijs parādīja, ka tad, kad divi atšķirīgi metāli tika elektriski savienoti un iegremdēti ūdenī, viena korozija tika paātrināta, bet otrs saņēma zināmu aizsardzības pakāpi.No šī darba viņš ierosināja, ka koka flotes kuģu vara dibenus (senākais praktiskās katodaizsardzības piemērs) varētu aizsargāt, piestiprinot tiem dzelzs vai cinka plāksnes.Kad koka korpusus aizstāja ar dzelzi un tēraudu, joprojām tika izmantoti cinka anodi.
1829. gadā Henrijam Palmeram no Londonas doku kompānijas tika piešķirts patents “metāla loksnēm ar iedobēm vai gofrētām loksnēm”, viņa atklājumam būs dramatiska ietekme uz rūpniecisko dizainu un cinkošanu.